Un tikai pēc tam no tā ka viņš šajā bedrē nav viens
Viss ir tieši tā kā tu raudāji Jeremija
Jebšu tu domāji cilvēkam bijību iedzīt Jeremija?
Jebšu tu gribēji viņu ārstēt ar pestīšanu?
Cilvēks ir tikai cilvēks
Tikai cilvēks Jeremija
Tikai cilvēks
Tuksnesis tieši tāds kā tu raudāji Jeremija
Un tu vari vienīgi saukt
Un tu nevari nomirt
Jo tu esi tikai cilvēks
Tikai cilvēks Jeremija
Tikai cilvēks
Commentary
He hath builded against me, and
compassed me with gall and travail.
He hath set me in dark places, as they
that be dead of old.
He hath hedged me about, that I cannot
get out: he hath made my chain heavy.
—The Lamentations of Jeremiah 3:5–7
Nothing has changed, Jeremiah,
I will swear to it at the point of a red-hot iron;
A man is only a man
Only a man, Jeremiah,
Only a man
First he feels pain from the knife between his shoulder blades,
And only then from the knife with which he has stabbed another
A man is only a man
Only a man, Jeremiah,
Only a man
In a dungeon first he goes mad from the darkness,
And only then from the knowledge he is one of a multitude
Nothing has changed, Jeremiah
Did you intend to teach man reverence?
Heal him through salvation?
A man is only a man
Only a man, Jeremiah,
Only a man
Nothing has changed in the desert, Jeremiah,
You can only cry out
Unable to die
For you are a man
Only a man, Jeremiah,
Only a man
Es dzirdu
Klusums.
Klusums.
Klusums.
Aizbāž muti.
Balsstiesību liedz.
Un es dzirdu, kā melnās priedes
Pret dzeltenām debesīm kliedz.
Saknes dumpojas. Priedes grib lidot,
Pacelties spārnos melnos.
Un es dzirdu, kā, skumji čukstot,
Saule ierokas zilos pelnos.
Un es dzirdu, kā manas rokas—
Kreisā ar labo sarunājas.
Labā nezin, ko kreisā dara,
Kreisā pikti par laiskumu rājas.
Un es dzirdu, ko runā spuldze,
Un es dzirdu, ko papīrs melš,
Kādus skaistus un puķainus vārdus
Viņš kā dzērājs man sejā elš.
Klusums.
Klusums.
Klusums.
Kā neredzams karogs plīvo.
Un es dzirdu, kā pasaules serde
Šai stundā visspriegāk dzīvo.
I Hear
Silence.
Silence.
Silence.
Gagged.
Disenfranchised.
And I hear how the black pines
Shout against a yellow sky.
Roots revolt. Pines want to rise,
To fly on black wings.
And I hear how the sun, whispering sadly,
Burrows into blue ashes.
I hear how my left hand
And right hand talk.
The right doesn’t know what the left is doing,
The left rails against sloth.
And I hear what the light bulb says,
And I hear the lies that paper tells,
The beautiful, flowery words
It breathes into my face like a drunkard.
Silence.
Silence.
Silence,
Blowing like an invisible flag.
And I hear at this hour how passionately
The earth’s core lives.
“pār galvu kūko debesis”
pār galvu kūko debesis un raiti pogo saule
un ziedputekšņi vidžina un vējš bez skaņas planē
es nostāvējis pasaulē tik vienu priedes mūžu
bet ceļš kā čūska apžņaudzas un laukā rauj no zemes:
vienalga nebūs lietaskoks no tava āra prāta
nāc labāk līdzi padancot pār trejdeviņām valstīm
pa viensētām un pilsētām pa apaļiem un tieviem
ar piķiem sveķiem čiekuriem ar vāverēm un dzeņiem
lai tavās cisās ciesa zeļ lai skudras karu perē
bet mēs ar tevi dancosim līdz pašai saules malai
tai pasacīsim labdienas un aizaugsim pie zvaigznēm
tur mūsu dzeņi zeltu kals tur šķindēs zili kausi
un nebūs jāstāv klajumā vēl otru kroplu mūžu
“the sky cuckoos”
the sky cuckoos, the sun outsings the nightingale,
pollen chatters, and wind soundlessly glides—
I have stood on the earth only as long as a pine,
but the road, like a snake, coils around me and pulls
me out of the ground: you, an outsider, will be worthless
as lumber, you might as well come dance with me—
over thrice-nine lands, through farmyards and towns,
through thick and thin, with pine cones, pitch, and resin,
with woodpeckers and squirrels; let witchgrass
sprout from your pallet, let war be hatched by ants,
you and I will dance to the rim of the sun,
wish it good-day, and rise to the stars: our woodpeckers
will hammer gold, and blue goblets will ring,
and you won’t have to stand on an open plain
another crippled lifetime
II
No slimnīcas zonas
Ievade
noplok paceltās balsis iztek cauri pirkstiem cilvēks paliek pusbalsī un uz pirkstgaliem balti bērzi baltās cepurēs lēni līgojas turp un atpakaļ atkal turp un balta zemeslode gausi griežas klusi čirkstinot savas asis un balti zvirbuļi drupatas meklē un nevar atrast un paliek pāri tikai pazemīgas un baltas runas par slimībām rūpēm un sirdēstiem un baltas sejas raugās baltos griestos un baltas rokas mazgājas rītos un baltas rokas vakaros lēniem lēniem un gariem viļņiem gariem kā hlorā izbalinātām dienām ceļo cilvēks ietinies baltā palagā un pusbalsī un uz pirkstgaliem cilvēks ceļo uz saviem steriliem ziemassvētkiem uz iekšpusi un uz ārpusi skaties uz ziemeli balts skaties uz dienvidu balts sauc trīsreiz balts sauc divpadsmit balts bet tu vairs nesauksi trīsreiz nesauksi divpadsmit jo esi balti rāms un ritmiski pazemīgs un tikai klusēt klusēt un lai ap tevi nāk sniegs lai krāsnī klusi šalc ogles un lai tālos mežos šalc egles un zemeslode čirkstina savas asis un lai ir bērzi balti balti visu gadu no rītiem līdz vakariem un lai miers virs zemes plašs balts un nesteidzīgs miers un lai ir drupatas baltiem zvirbuļiem un pelēkiem zvirbuļiem un lai cilvēkiem ir labs prāts līgans un ritmisks prāts balts un pazemīgs prāts pret sevi kā arī pret citu bez slimībām rūpēm un sirdēstiem šodien rīt un mūžīgi mūžam
un gala nav
from From the Hospital Zone
Induction
the raised voices diminish, flow through your fingers, you are left hushed and on tiptoe: white-capped birches sway forward and back and forward again, a white earth sluggishly turns on its axis creaking quietly, white sparrows keep looking for crumbs in vain—for all that remains is talk, white and humble, of illness, cares, and heartache; white faces gaze up at white ceilings, white hands wash themselves morning and night, and wound in a white sheet you journey inward and outward, hushed and on tiptoe, you journey in long, long slow waves, long as days bleached in chlorine, toward your sterile Christmas: you look north—whiteness, you look south—whiteness, you call out three times, twelve times—whiteness, but you will call out no more, neither three times nor twelve, f
or you are whitely tranquil and rhythmically humble, wanting silence, silence, snow falling about you; may coals softly hiss in the stove, may spruces in distant forests rustle, may the earth creak on its axis and birches be white, white all year from morning to night, and may there be peace on earth: a vast white unhurried peace, and crumbs for sparrows white or gray, and goodwill among all—lilting and rhythmic, humble and white goodwill toward yourself and to others, without illness, cares, or heartache today, tomorrow, forever and ever
for there is no end
III
kož laukā sals pēc suņa
un iekšā sit sirds pēc dzeņa
un atmiņa smaržo smaržo
ne tik daudz pēc svecītes smaržo smaržo
tuvo austrumu klejuguņa
be pēc pīrāgiem bet pēc kažokiem
siena birām un miltūdeņa
man ir zemnieka nāss
un to man nedz izraus nedz izpurinās
un kaut kur šais naktīs
zeme rosās uz otru sānu
es sēžu domāju sēžu
ar slimnīcas halātu plānu
salts un balts balts un salts
un doma nenāk
tikai atmiņa smaržo smaržo smaržo un smaržo
kā senāk
dilbi kā lilijas
trausli no piedurknēm dīgst
lieli izkalst kā grīšļi
zvārojas netur un nīkst
tievums smalkums un bažīgums perinās
bet man ir zemnieka nāss
un gala nav
III
outside, the cold bites like a dog,
within, my heart beats like a woodpecker pecking,
and memory is fragrant, fragrant:
not so much from candles burning
to a wandering light out of the East
but from pirogi and shearling coats,
from hay, from fodder in the stable
I have a peasant’s nose,
and no one can pluck it off or shake it loose
these are the nights when somewhere the earth
rolls over onto its other side;
I sit and I sit and ponder
in a thin hospital gown—
cold and whiteness, cold and whiteness,
thought eludes me
but as of old, memory
is fragrant, fragrant, fragrant
my forearms sprout from my sleeves
like delicate lilies,
my shins, dry as sedge,
falter and languish
gauntness, frailness, fear prepare to nest
but I have a peasant’s nose
for there is no end
V
laiks iemāca
es tagad jūtu zemes griešanos
es jūtu zemes matu griešanos
un sprogas šīs uz manām acīm krīt
no ziemsvētkiem līdz jāņiem
un tad kad pārstāj kūkot dzeguze
es jūtu zemes zobu griešanos
un zobi šie uz manu sirdi krīt
es jūtu zemes zobu gremšanos
es jūtu zemes zobu graušanos
no jāņiem līdz pat ziemsvētkiem
kad debesis sāk aizdomīgi balot
laiks iemāca
ka zeme vēl ir slima
un tikai kāda iepriekšnojauta
kā akas rats ar aizsaldētu balsi
ar aukstām dzīslām
bet strādā
laiks iemāca
un jauta pretī griež
un zemes izmisumu zemē sviež
un zemes pieglaudību norok sniegā vēsā
es esmu es
bet zeme mani savā lokā nēsā
laiks iemāca
un gala nav
V
time teaches you
I now feel the earth turning,
I feel its hair swirling
and wisps of it falling across my eyes
from Christmas to Midsummer Night—
and when the cuckoo no longer calls
I feel the earth gritting its teeth,
and these teeth fall across my heart;
I feel the earth gnashing
its teeth, I feel it gnawing
from Midsummer Night to Christmas,
and when the sky suspiciously pales
time teaches you
the earth is still unwell
but a presentiment persists,
like a well’s waterwheel with frozen voice
and icy veins
that keeps on working;
time teaches you,
and a counterforce throws
earth’s despair to the ground
and buries its submissiveness in snow
I am I,
yet the earth bears me in its arc:
time teaches you
for there is no end
VI
ir tādas dienas kad saule nevar
un pelnaina gaisma pie rīta stāv
un dzīslaina debess elpojot lēni
gulstas uz eglēm
ir tādas dienas kad dvēsele nosalusi
vēcina spārnus pa debesu sfērām
un tev viņas nav
un tu viņu jūti
kā nogrieztā roka jūt piecus pirkstus
visus pa vienam
ir tādas dienas un tā tu dzīvo
un tu esi vidū cietoksnī baltā
un atslēgas pazaudētas vai iekastas sniegā
līdz pavasarim
tu nevari
saule nevar
šodien nevar neviens
no vistālākām sfēru sfērām
saule raugās uz dvēseli dvēsele raugās uz egli
es raugos uz sevi
visi saka viens otram vecīt viss būs uz goda
bet nevar
un gala nav
VI
there are days when the sun is helpless:
ashen light clings to morning
and breathing slow, a venous sky
lies down across the spruces
there are days when a soul is cold
and beats its wings among the celestial spheres;
the soul is no longer yours
but you feel it
as a hand feels its five severed fingers
one by one
there are days like that, you live them
in a white fortress,
the keys lost or buried in snow
until spring
you are helpless
so is the sun
so is everyone this day,
even from the farthest celestial spheres
the sun looks to the soul, the soul looks to the spruces
I look at myself
everyone says to each other, pal, it’s going to be okay
but all are helpless
for there is no end
VII
patīgs savpusīgs pretīgs
nemierīgs īdzīgs un nicīgs
nedrošs kā pulvermuca
viltīgs un neuzticīgs
pulkstenis klibo uz leju
sekundes pil kā alva
tukšums klusums un rokas
rokās bezmāju galva
tas ir vakars un aizvakars
gluži kā rīts un parīts
darīts darbs nedod miega
un vēl vairāk nepadarīts
un cilvēks galvu kā krāsni
naktī urķē un kruķē
pulkstenis klibo un logā
uzrāpo leduspuķe
pusgaisma acīs plīvo
cilvēks nezin
kam viņš dzīvo un vai viņš dzīvo
un gala nav
VII
selfish self-serving insufferable
restless peevish and scornful
unpredictable as a powder keg
disloyal and sly
the clock hobbles downward
seconds drip like molten tin
emptiness silence and hands
holding a homeless head
return today and tomorrow
the work you have finished keeps you awake
the work remaining, even more
at night a man pokes and prods
his brain like coals in a stove
the clock hobbles, an ice flower
inches up the windowpane
half-light flutters before his eyes
he does not know
why or if he is living
for there is no end
IX
ja cilvēks uz pirkstiem var saskaitīt dienas
kad vējā viņš zudīs un juks
pēc piecām pēc četrām pēc divām pēc vienas
līdz ceļiem caur sniegu viņš bruks
un dvašos un dziedās un aizslāps un kāsēs
un raudās kā bērnelis sīks
pa skropstām lai saledo pārciestās lāsēs
tam dzīvotprieks bezgalīgs
ja saskaitīt pēdējās dienas aiz logiem
un pēdējo mikstūru dzert
tad neaprakt vairs zem simt audzēju slogiem
Seed in Snow Page 2
