un infarktam nenospert
un cilvēks jau dzīvo uz nākamo rītu
aug smaids tur kur klaiņoja smīns
darbs kuru būs jāatsākt puspadarītu
it stiprākais vitamīns
un attīrās asins un iesmeldzas roka
jau tajā ir atvēziens cits
un vājnieks kā vaba no vītolukoka
uz smilti un ūdeni tic
pēc piecām pēc četrām pēc divām pēc vienas
un gala nav
IX
if a man can count on his fingers the days
before he goes mad in the wind and is lost,
five or four or two or one,
he’ll break through snow up to his knees,
gasp and sing and thirst and cough
and cry like a child,
his unending love of life frozen
like the tears on his lashes;
if he can count the last days past the window
and drink the last potion,
a hundred tumors cannot bury him,
nor an infarct strike him down;
already he lives for morning,
a smile grows where flickered a smirk,
and the work abandoned, half-finished,
becomes the headiest vitamin:
the blood clears, his arm feels the pang
of unaccustomed momentum,
and like a dowser with a willow divining rod,
the invalid trusts in water and sand
after five or four or two or one
for there is no end
Izvade
un atkal paceļas balsis no pusdzīva baltuma dzīvā baltumā no pirkstgaliem pilnā pēdā sniegi cilājas un auss dzird zemes asis čirkstam jo zeme brauc taisnā gaitā uz pavasari un bērzi šūpojas līdzi līgojas bērzi rotājas priekšlaiku nometuši baltās cepures pret priekšlaiku iespulgojušām debesīm saule jau izvēlusies no vāju gultas viss ir priekšlaiku viss ir laikā no pašiem rītiem līdz pašiem vakariem un tev tava dvēsele atgriežas nesaukta un tu cilvēk esi ar sevi un tu esi ar citiem un savādāk krāsnī šalc ogles un mežā egles no jauna no paša sākuma viss ir priekšlaiku viss ir laikā un maizei ir jauna garša un nomods par miegu saldāks un paliek iepakaļ purvainā ielejā kaukšanas un zobu trīcēšanas baltās palātas balti kuģi bez navigācijas un lai ir nemierīgs miers virs zemes un cilvēkiem labs un spītīgs prāts lai viņi izķepurojas izrāpo izklibo no baltās vaņģības ātrāk laukā un priekšlaiku ceļo turp kur viņus gaida un negaida un lai iebrauc pa baltiem vārtiem citi kam priekšā stāv pārbaudīšana bet lai nomaļus kambaris paliek tukšs tāda ir mana novēlēšana tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītā gadā tad būs septiņdesmitais un vēl un vēl bet kas novēlēts tas lai paliek jo cilvēks ir cilvēks un viņam uz pieres uzrakstīts
izķepuroties
un gala nav
Envoi
and again voices rise, a whiteness only half alive becomes a whiteness alive, tiptoe changes to footstep, snows begin to lift, and you can hear the earth’s axis creaking: the earth is riding straight into spring, birches swaying, playing, flipping white caps against a sky already radiant, for the sun has rolled out of its sickbed and all is early, all is on time from morning to night—your soul returns without being called, and you are again with yourself and with others; coals in the stove hiss differently, in the forest spruces grow anew, all is early, all is on time, the taste of bread is fresh and consciousness sweeter than sleep: you have left behind, in a valley of swamps, wails and chattering teeth, white wards, white rudderless ships; may peace on earth grow rebellious, may goodwill be willful, so a man can crawl, limp, struggle out of the white imprisonment sooner and journey ahead of time to where he is and is not awaited; let the white gates receive those to be tested but the small charnel in the distance stay empty—that is my wish in the year nineteen hundred sixty-nine, and though seventy and more, more will follow, the wish will remain, for a man is a man and on his brow is written struggle through
for there is no end
III
Klauvē
Saulei trīc nāsis
ne vairs žogu ne vārtu
sauja baložu uzkaisās debesīs
bērzi nostiepti tā ka plīst tāsis
un viznis šķīst upes asinīs
zāle gaida savu kārtu
un tālos kublos rūgst vēji
rūgst rīta vēji un vakara vēji
un zemes miesās brīdi pa brīdim
klauvē tā sēkla
ko sniegā sēji
uz siltzemju tecilām
vālodzes mēles trin
un vīkšas uz mūsu pusi
pieturi elpu
(sēkla klauvē)
visu ziemu
(sēkla klauvē)
nav bijis tik klusi
tik dziļi nav bijis
(sēkla klauvē)
nav bijis tik īsi
(sēkla klauvē)
un piedzims maize
uzreiz
ka tu pat to nemanīsi
The Seed Is Knocking
The sun’s nostrils tremble
gates and fences have disappeared
a handful of pigeons spurts up into the sky,
birch bark is stretched so taut
it bursts, and ice floes melt in the river’s blood
grass is waiting its turn
in distant kegs winds are brewing,
eastern winds and western winds,
and from time to time you hear in earth’s flesh
the seed you sowed in snow
knocking
on tropical whetstones
orioles whet their tongues
and prepare to return
hold your breath
(the seed is knocking)
all winter
(the seed is knocking)
it has never been so quiet
it has never been so deep
(the seed is knocking)
it has never been so quick
(the seed is knocking)
and bread will be born
so suddenly
you won’t even notice
Vasaras sākumā
Zaļš rīts un dzeltena diena un sarkans novakars
Un kapina brucina izkaptis nemierīgs čurkstu bars
Un saule gar debesu spraisli trin savu muguru dūko
Un bārdaini mākoņu vīri sev mākoņu līgavas lūko
Un vējš uz diendusu noliekas zilajos eglaines robos
Un smaržīga siltzemju pīpe kūp viņam smejošos zobos
Un cilvēks pa savu sirdi kā pirmssvētku pļavu bradā
Viņš labāko domu no domām kā bērnu pie rokas vadā
At the Beginning of Summer
Green mornings and yellow days and red evenings:
And a flock of restless martins whets the scythes
And the sun hones its dun back against the heavens’ dome
And bearded clouds court their cloud brides
And at noon, in blue clefts among the spruces, wind
Dozes, a fragrant tropical pipe between its laughing teeth,
And a man goes strolling through his heart, as if through a meadow
On a holiday eve, holding his best thought by the hand like a child
“nesaki neviena vārda”
nesaki neviena vārda
es tos sadzirdēšu
un zem sava nama loga
zaļā maurā sēšu
lai tur suns guļ dienas vidu
cielaviņa bradā
lai tur cita māte bērnu
staigāt mācot vadā
“don’t say a word”
don’t say a word
I will hear you
and beneath my window
I will sow your words
in green grass
among them
may a dog nap at noon
a wagtail wander
a mother teach her child
to walk
Uzrakstīts augustā
>
. . . Kad bezdelīgas ir nobriedušas,
Kad zvaigznes ir nogatavojušās.
Un tas ir augustā.
Un cilvēkam palēnām
Deniņi izkalst balti.
Papīra lapa sāk dzestri blāzmot,
Un katram vārdam ir zemes garša.
Tā top augusts.
Written in August
. . . When swallows are grown,
When stars have ripened.
And that is in August.
And the hair at your temples is slowly
Bleached white.
Across a sheet of paper a cool light,
And every word has the taste of earth.
August unfolds.
Zem pēdējās augusta ziemeļzvaigznes
pirmais
un ja kaut kur taisnība ir
tā ir augustā
pusmūža koks klusi nopūzdamies
lapa noklīdusi no sava bara
un it nekas un nevienam nav jāprasa
zāle zīlē
vai rasa vai salna
tālu tālu suņi
un zvaigznes
visa papilnam
mutē ierāpjas dzestrums
rokas sakrustojas uz krūtīm
un debess
ardievu!
klusu! vai tu nejūti ka nav vēja?
palieciet sveikas! čukstus
ardievu! kustinot lūpas ardievu
asaras zilās!
otrais
un ja kaut kur taisnība ir
tā ir augustā
bezdelīgas noskraidījušās
baloži jūs jau paēduši?
no zemes bībeles
ceļas
balts dūmu stabs
pusmūža cilvēks zem pusmūža bērza
domādams
viņa ausī sauc pravietis
sēklas pravietis augļa aicinātājs
vārnas noskaidrojušās
kaut kur
knābji zem tērauda spārniem
vēli nosirmojusi pienene
tumsā
kas parādās pāriet un nost?
vējš varbūt
sēklas pravietis augļa aicinātājs
auss
plok
pie stumbra
trešais
un ja kaut kur taisnība ir
tā ir augustā
brāli
riti pa savām upēm
zāle saka mēs jau pirms ceļa
un kur tu biji tik ilgi
brāli?
bērzs saka mēs vēl atnāksim brāli
pienene
es vairs neatnākšu
un debess
brāli brāli
tavas upes ir mūsu upes
tālu tālu
suņi
un zvaigznes
ceturtais
un ja kaut kur taisniba ir
tā ir augustā
vēl balta un salta
izmetas rasa rūgta asa un arī pēc taisnības prasa
suņi
tālajās būdās
saritinājušies
un rasas taisnība saderinās ar zvaigzni
tur kur sēdēja cilvēks
tagad ir divi bērzi
divi pusaugu bērzi
ar zvaigznēm pierēs
ardievu! bez skaņas sveiki! ar roku laimīgi! laimīgi! lai jums!
pēdējās asaras zilās!
piektais
un ja kaut kur taisnība
sestais
un ja kaut kur augusts
tad taisnībā
laimīgu ceļu!
uz ziemeļiem tikai
uz ziemeļiem tikai uz
ziemeļiem tikai
uz debess
Beneath the Polestar in August
first
and if somewhere truth exists,
it exists in August
a tree in midlife quietly sighing
a leaf that has strayed from its crowd
and there is nothing you need
from anyone
the grass tries to guess:
frost, or morning dew
dogs far, far away
and the stars
plenitude
into your mouth slips coolness
your hands fold across your chest
and the sky
farewell!
hush! can’t you tell there’s no wind?
a whispered farewell, a mute parting—
blue tears
second
and if somewhere truth exists,
it exists in August
weary, the swallows stop darting about;
pigeons—have you eaten your fill?
out of the earth’s bible
rises
a white pillar of smoke
a man in midlife
pensive
beneath a birch in midlife:
at his ear a prophet,
the seed prophet calling
be fruitful
beaks tucked under steel wings,
the crows are tranquil;
in darkness, a graying late
dandelion
what arrives, passes, disappears?
maybe wind
maybe the seed prophet,
calling be fruitful
the ear
pressed against
a tree
third
and if somewhere truth exists,
it exists in August
brother,
let your rivers carry you
the grass says, we’re on our way
brother, where were you so long?
the birch says, brother, we will return
the dandelion,
not I
and the sky
brother, brother
our rivers are the same
dogs
far, far away
and the stars
fourth
and if somewhere truth exists,
it exists in August
pale, cold, and bitter,
the dew demands a truth of its own
dogs curled up
in faraway kennels
the dew and its truth, betrothed to a star
two birches,
where once sat a man
two young birches,
on their foreheads stars
farewell! a soundless farewell, a hand waving
good luck, good luck!
the last
blue tears
fifth
and if somewhere truth exists—
sixth
and if somewhere August exists,
it exists in truth—
Godspeed!
north,
only north, only
north, only toward
the sky
Kāpnes
klusāk
vēl vienu loku
klusāk elpo rāmi
vēl klusāk
vēl un vēl
līdz tu ieraudzīsi
pats savu sveci
vēl klusāk
vēl tu elpo par karstu
vēl vēl
un tā būs tavējā liesma
bez zemes un debesīm
vēl par ātru
vēl tevī nav aizmigusi svešu ūdeņu zivs
klusāk un vēlreiz
un tā būs tavējā valoda
pirmvārds
aizvārds
un
klusāk
vēl vienu loku
un tas būs tavs ētera viļņojums
un vēl
tavas dvēseles atēna
klusāk
pāri gaismai un dvēselei
vēl trejus lokus
un tu redzēsi
domu
vai tu vari pievaldīt elpu?
ceļš tik tikko ir sācies
Stairs
more quietly
one more spiral
more quietly, breathe calmly
more quietly
still
still
until you catch sight of
your candle
more quietly
you’re breathing too hard
still
it will be your flame
with no earth or sky
too fast
the fish from foreign waters is still awake in you
more quietly, and again
it will be your language
preword
postword
and
more quietly
one more spiral
it will be your ether, shimmering
and again
your soul’s reflection
more quietly
beyond light and soul
three more spirals
and you will catch sight of
thought
can’t you rein in your breath?
the journey has just begun
“akmen vai tu spēj padzīt no sevis ceļinieku?”
akmen vai tu spēj padzīt no sevis ceļinieku?
spēju
tikai tad man ir jāiet tam līdzi
•
tu mani paņem un es esmu salauzta upe
mana mēle vēl nav atkususi rokas pilnas ar
drazām bet dvēsele pieder tev kā putns pieder
pavasarim
Seed in Snow Page 3
