es nekaroju es nevaldu es tikai kalpoju tavu
krāsu nesot tavu domu domājot
kas salauzts tam jāplūst kas sacījis nāve
tam jāteic pēcnāve
es jau eju zem smilts un zem klints un manās
acīs skaidrojas avoti
•
šodien nevajag gaismas un nedod to man arī rītu
no paša vidus aug uguns nenotverams un nepamodies
un aug uz tevi un nepamostas
•
zvaigznes iekārtojušās migās un aicina mūs
uz nogurumu
mēs klusēdami saucam viens otru un aicinām zvaigznes
•
ņem maizi kas rokā un izpeldēsi caur izmisumu
ņem roku kas sirdī un pārklibosi pār neticību
ņem sirdi kas dvēselē ņem dvēseli dvēselē
bet mēs klūpam visi pie sīka zvirgzda
un tā ir netaisnība
•
klijān man neizdibināms tavs miers un augstums
no tā sāp acis vīst sirds un rokas kļūst
skaudīgas es esmu vidū cilvēk un tu esi malā
•
kā palīdzēt lietum ja mani pirksti ir lietus
slapji?
•
vai roka vainīga ka iztek smilts
vai smilts ir vainīga?
“stone, can you thrust aside a wayfarer?”
stone, can you thrust aside a wayfarer?
I can
but then I have to follow him
•
you gather me up: I am a broken river,
my tongue has not yet thawed, my hands are full of
debris, but my soul belongs to you as a bird belongs
to spring
I’m not a soldier, not a ruler, I serve bearing your
colors, thinking your thoughts
what is broken must flow, whoever says death
must also say after death
I’m on my way already—under sand, and below cliff, clear spring water
in my eyes
•
today I need no light, and don’t give me any tomorrow
fire grows out of the center, uncatchable, unawake
it grows toward you, it doesn’t wake
•
the stars have settled into their lairs,
and invite us to rest
we call to each other softly, and invite the stars
•
carry with you the bread in your hand
and you’ll be able to swim through despair
carry with you the hand in your heart
and you’ll make it through nonbelief
carry with you the heart in your soul, the soul in your soul,
yet we are tripped by a pebble,
and that is injustice
•
your height and calmness, hawk, bewilder me:
my eyes sting, my heart tires, and my hands
grow envious—you are in the center, we are at the edge
•
how can I help the rain if my hands are wet
from rain?
•
are the fingers to blame if sand runs through them?
is the sand to blame?
To es saprotu
brīdis rūgta rudeņa klusuma
sirds vai tu jau tik rāma?
vai pa tevi jau var bradāt un kliegt
kā pa ļāvīgu kūlu?
vai tu jau vairs neturies savos zaros
kā ta lapa virs galvas?
vai tu jau tikai par siltām zemēm
kā tie putni kuru vairs neredz?
nemaz nav jautri nepavisam
palikt
aci pret aci
ar sevi
brīdis rūgta rudeņa klusuma
un ne pušplēsta miera
acs pret aci
sauc zobu pret zobu
to es saprotu
un tur vairāk nav ko jautāt
I Understand
a moment of bitter autumn silence:
heart, are you already so still?
can someone tramp through you and shout
as though you were sere, yielding grass?
do you cling to a branch
like that leaf overhead, already wander
in warmer lands, like those birds no longer seen?
there is no gaiety, none at all
in remaining
eye to eye
with yourself
a moment of bitter autumn silence
not a split second of peace
eye to eye
then tooth against tooth—
I understand
and there is nothing more to ask
Ziemas vakars
Ar savām kājām pa apvārsni
sarkans jātnieks klīst
viņš acīm redzami noveco
viņš ātrāk par ziedu vīst
Ai!
Ar cilvēkiem runāt viņš neprot
Ai!
Zirgs viņu nepazīst
Ai!
Sirdis
kas jātnieku redzējušas
palēnām palēnām plīst
Winter Evening
Along the horizon roams
a red horseman on foot
he ages before your eyes
he withers faster than a flower
O!
He has forgotten how to talk to another
O!
His horse no longer knows him
O!
Hearts
that have seen the horseman
slowly, slowly break
Pielabināšanās dziesma ziemai
Nemērc mani
Rudenī, rudenī.
Ietin mani, ietin mani
Putenī, putenī.
Nenomoci, nenomaitā,
Nepūdē, nepūdē,
Vieglām rokām mani
Nosaldē.
Saldē saltā, saldē baltā
Lāstekā, lāstekā.
Ļauj man aizmigt baltā miegā,
Pasakā.
Un lai tik uz mazu brīdi, mazu brīdi
Piemirstas,
Ka pirms pavasara agri
Jāceļas, jāceļas.
Ietin mani, ietin mani
Putenī, putenī . . .
Song: Cajoling Winter
Do not leave me drenched
In autumn rain, in rain—
Enfold me, enfold me in a blizzard,
In a blizzard.
Do not torment, don’t destroy me;
Do not leave me to decay.
In your light arms,
Let me freeze.
Let me rest within a cold, white
Icicle, an icicle—
Let me sleep a white sleep
Inside a fairy tale.
So that for a short moment
I’ll forget
That I must rise early, early,
Before the coming of spring.
Enfold me, enfold me in a blizzard,
In a blizzard . . .
Pārsliņa sīkā balstiņā
Es tūlīt izkusīšu!
Papriecājies par mani!
Par mākslas darbu,
par augli,
par rezultātu.
Bet, ja tu neredzēsi
manās sešās šķautnītēs ieslīpēto
ciklonu un anticiklonu traģēdiju,
visu balto un melno pasauli,
ja būšu tev tikai patikusi,
es cietīšu klusi,
es būšu par velti atnākusi,
es būšu par velti izkususi.
The Voice of a Snowflake
In a moment I’ll melt—
Enjoy me!
Enjoy me as a work of art,
as fruition,
as a final result.
But if you don’t see
in my small six-pointed shape
the tragedy of cyclones and anticyclones,
the whiteness and blackness of
the entire world,
if you only delight in me,
I will silently suffer:
I will have arrived in vain,
I will have melted in vain.
IV
Par kādu leksikas slāni
tie ir savādi vārdi
aplāpīti un pelēki klaušinieki
kuri domā domā domā
savu zemnieka domu
un neizdomājuši aizmieg
svētdien sprediķa vidū
nostrādinātie pusbada vārdi
vergu viltības un cerības vārdi
kuri snauž kaut kur vidū
starp kaukšanu un zobu trīcēšanu
mūžīgās tumsas vārdi
bet viņi nāk
viņi nāk šodien
un rīt viņi savairosies
un parīt viņi piepildīs zemi
un parīt viņi piepildīs zemi
A Lexicon
they are strange words
they are gray serfs in patched clothing
who think and think and think
their peasant thoughts
and giving up, fall asleep
in the middle of the Sunday sermon
they are overworked and starving words,
slavish words of guile and hope
that doze somewhere between
a howl and chattering teeth,
words of eternal darkness
but they are approaching
they are approaching today
and tomorrow they will multiply
and the day after, populate the earth
Lanterna magica
Redzi:
tie ir normaņi
nežēlīgi dzeltenām bārdām
pametuši krastmalā kara laivas
stumjas iekšā reaktīvajā lainerī
baiļu pilni kā bērni
un tas tur
ir asīzes francisks
kurš baro savas dūjas un zvirbuļus
ar tonizējušiem koncentrātiem
tie kas gaudo
ir sociologi un ģenētiķi
viņi klanās liesmojošam
zibens saspertam kokam
pašā augšā
neviena nesaistīts prometejs
ik dienas izdomā jaunas aknas
un jaunu ērgli
un pašā apakšā
sizifs
stingra režīma piespiedu darbos
viss vienā laikā
Lanterna Magica
Look:
those are Normans,
their beards a merciless yellow;
warships abandoned on the strand,
they crowd aboard a jet frightened
as children
the fellow over there
is Francis of Assisi,
feeding his doves and sparrows
fortified birdseed
the people wailing are
geneticists and sociologists
making obeisance to a blazing tree
struck by lightning
at the top,
Prometheus unbound
invents each day a different liver,
a different eagle
at the bottom
Sisyphus:
sentenced by a harsh regime
to forced labor
all of them, synchronous
Vēl trīsreiz uzlēks saule
mans septīts gads jau drīz pie beigām kungs
būs līgums jānobeidz un jāroš kāzas
no dienas dienā galvu nepacēlis
es kalu tēsu ganīju un slaucu
uz kumbra akmens bluķus nēsāju
bet sirdī Rahēli no dienas dienā
kā līgums licis galvu nepacēlu
lai viņas melnās acīs paskatītos
un tikai dienvidū zem ozoliem
kad apkārt gaisi vērpeļo un vārās
caur plakstiem pievērtiem man nāca rīts
tas miglains rīts un ceļamalā aka
un smuidra ciprese ar krūzi plecā
tā ciprese kam vārdā Rahēle
un krūze pati noslīga līdz zemei
un aizmirsās un neprasīja ūdens
un tā mēs stāvējām un nerunājām
tas miglains rīts un smagi dvesa sirds
kā mežabriedis kritis lamatās
ai Rahēle mans acuraugs mans jūgs
mans nams un ūdenstrauks mans zelta zirnis
tu mani neatstāj tu ej pa maniem sapņiem
kā valdniece kā saimniece kā sieva
tas miglains rīts tas ceļamalas rīts
man liekas tas bij šorīt lūk nupat
jo sirdī sāpe vēl pavisam svaiga
mans septīts gads jau drīz pie beigām kungs
un redzi pats es eju nekurnēdams
es eju dziedādams un darbs no rokas
tek dziedādams kā putna lidojums
jo man ir debesis ar divām saulēm
ar divām lielām kraukļamelnām saulēm
ai Rahēle vēl trīsreiz uzlēks saule
un tad es tevi paņemšu pie rokas
un savam tēvam vaigā rādīšu
lai viņš mūs svētī un uzliek delnu
mums un tiem simtiem smuidro paaudžu
kas nāks iz tava klēpja Rahēle
ai Rahēle vēl tikai trīsreiz saule
un tad!
kad dila diena nolīgtā
kungs Jēkabam par sievu deva Leju
un vēlreiz septiņus un vēlreiz vergot
par Rahēli
The Sun Will Rise Again Three Times
my seventh year, my lord, is almost over:
the contract up, I shall look to my wedding—
day after day, with downcast eyes, I was your
blacksmith, lumberjack, shepherd, milker,
on my back I carried stone blocks, but Rachel
in my heart; day after day I honored the contract,
I never looked up to meet her raven-black eyes,
and only at midday under the oaks
when the heavens roiled in the heat,
behind closed eyelids I saw that morning,
that misty morning at the wayside well
where I first saw the slender cypress
Rachel—on her shoulder a pitcher
that slid to the ground by itself, forgotten
and needing no water; we stood and did not speak,
yet my heart beat like a stag’s in a snare—
O Rachel, apple of my eye, my yoke,
home and water vessel, my precious pearl,
you walk through my dreams
as ruler, mistress of my house, wife,
but that misty wayside morning seems like today,
for the heartache is fresh;
my seventh year, my lord, is almost over:
you see yourself I don’t complain, I sing,
and work flows from my hand like birdsong in air,
for I have a sky with two suns,
two raven-black suns;
O Rachel, the sun will rise again three times
and then I’ll take you by the hand
to bring you to my father, so he may bless us,
and bless the hundreds of slender generations
that will issue from your womb—
O Rachel, only three more suns
and then!
as the promised day was waning,
Jacob’s master gave him Leah,
and seven more years
to slave for the hand of Rachel
Tā pasaules godība
Ķēniņ
apsēdies šeit
atstāj ārpusē savu svītu
un pagaidi kamēr tev apvelk
uz valganās zemes
apli ar sarkanu krītu
Ārpusē
laupa un bļaustās
tava tūkstošgalvainā karadraudze
sēdi ķēniņ
audzē bārdu līdz zemei
audzē
Sēdi ķēniņ
&nb
sp; sēdi
zīlē nākotni pats savā delnā
visa tava valstība sarukusi
vienā tārpainā celmā
Slotas kāts vienā rokā
zirgābols otrā rokā
sēdi ķēniņ
sēdi zēniņ
lokā
lokā
Worldly Glory
Sit down, king,
sit down,
leave your entourage behind
and wait while on the damp ground
a chalk circle in red
is drawn around you
Outside it
your warriors, that thousand-headed band,
plunder and brawl—
sit down, king,
grow your beard to the ground
to the ground
Sit down, king,
sit down,
read your fortune in your palm:
your kingdom has shrunk
to a tree stump riddled by worms—
one hand holds a broomstick,
the other holds an orb
of dried horse’s dung;
sit down, king,
sit down, boy,
inside the circle
inside the circle
Seed in Snow Page 4
